Mēs aizbraucām līdz Iraklijai, tur ar nelielām pūlēm pamanījām norādi uz Knosas pili un nogriezāmies uz to. Tā izrādījās netālu, un piebraucot mums sāka māt ar rokām kāds vietējais, aicinot iebraukt stāvvietā. Stāvvieta izrādījās maksas, toties ar tualeti un dzeramā ūdens iekārtu (nevis tādu, kā ASV un Arkadi, bet ar glāzītēm, kā ofisā, tā kā pagājušajā ierakstā es nemeloju). Pēc tam onkulis mums parādīja, kurp iet uz pili (kādus 100 metrus). Pa ceļam atradās vēl vairākas maksas stāvvietas, bet pie pašas pils – it kā pat bezmaksas. Proti, tas krētiešiem ir tāds mīlīgs apkāsiens. Mēs neļaunojamies, vēl jo vairāk, stāvvieta maksāja lēti, turklāt te vēl arī ērtības.
Visas bildes ir Rembo, atskaitot to, kam stūrī ir mans kopiraits.
Kas attiecas uz pili, tā tika uzcelta 1700.–1400. gadā pirms mūsu ēras. Jūs tikai iedomājieties! Gandrīz pirms četriem tūkstošiem gadu. Pie tam gan pati pils, gan freskas tajā izskatās gluži pieklājīgi. Es, protams, domāju arhitektūru, nevis stāvokli, neskatoties uz to, ka krētieši lielu daļu pils ir atjaunojuši no drupām tūristu piesaistīšanai.
Kad piegājām pie pils, ieraudzījām garumgaru rindu. Es piegāju tuvāk kasēm, lai noskaidrotu, vai mums tajā jāstāv. Kaut kā ātri tur uzradās arī pārējie, un mirkli vēlāk Taņa jau pirka biļetes. Tīrie brīnumi.
Vairāk par pili īsti nav, ko rakstīt. Man tā patika, ir vismaz, uz ko paskatīties: gan drupas gan veselas daļas, un pat freskas. Runā gan, ka freskas ir kopijas, oriģināli atrodas muzejos.
Dzīvība ir visur! (skat. zem režģa)
Kad gājām atpakaļ, pa ceļam nopirkām no kādas večiņas vīģes par laupītāju cenām. Lai gan Krētā cenas visam nav iepriecinošas – kā pie mums, vai pat augstākas. Vīģes pēc izskata neapetītlīgas, pēc garšas viduvējas, sēkliņu pārāk daudz. Es apēdu pusotru, Andrejs pusi, pārējās pāris dienas pastāvēja ledusskapī un tika izmestas. Starp citu, kad iegājām veikalā papētīt suvenīrus, tante mums ieteica ūdeni no iekšējā ledusskapja, jo ledusskapis ārā stāvēja tieši saulē. Bet mēs paskopojāmies un neko nenopirkām, jo stāvvietā, kā atceraties, ūdens bija bez maksas. Vispār man patīk Krētas keramika, un es būtu nopircis – bet kam man putekļu krājēji? Uzdāvināt arī īsti nav kam.
Īsāk sakot, pametām pili un devāmies uz Irakliju. Sākumā vajadzēja atrast stāvvietu, kas nebija tik vienkārši, ņemot vērā tūristu pieplūdumu sezonā un ielu šaurību. Galu galā mēs atstājām mašīnu arhitektūras (vai vēstures?) muzeja maksas stāvvietā – labi vismaz, ka tādu atradām. Sākumā gribējām nomest ceļa slīpumā, jo tur stāv vietējie, bet tad atkodām, ka viņiem visiem uz stikliem ir sodi. Turklāt, spriežot pēc visa, ne šodienas un vispār ne šai vietai. Proti, ja es pareizi sapratu, viņiem soda kvīts kalpo universālās stāvvietas kartes vietā – noliki uz stikla un aizgāji pastaigāties, cerībā, ka pārbaudītājs nesāks skatīties datumu un vietu.
Jāpaziņo, ka Iraklijā dzīvo 137 tūkstoši cilvēku, tā ir ceturtā lielākā pilsēta Grieķijā, un tās lidosta ir nosaukta slavenākā grieķu rakstnieka Nika Kazandzaka vārdā, un ir otrā lielākā Grieķijā pēc reisu skaita.
Kas attiecas uz rakstnieku, uz viņa kapa ir epitāfija: «Uz neko neceru. No nekā nebaidos. Esmu brīvs.» Skan lieliski, lai gan doma nav svaiga. Principā, ņemot vērā, ka viņš nomira no leikēmijas, cerēt viņam patiešām nebija uz ko. Baidīties arī – jo viņš bija ateists (tiesa, “meklējumos”), un tādēļ baznīca aizliedza apglabāt viņu kapsētā un vispār pilsētas robežās. Viņš atdusas aiz Iraklijas pilsētas mūra, jo bija krētiešs. Bet viņa grāmatu “Kristus pēdējais kārdinājums” katoļu baznīca ir iekļāvusi aizliegto grāmatu sarakstā. Tā, starp citu, atšķirībā no pārējām ir atrodama šajos jūsu internetos krieviski, tā ka varbūt pamēģināšu izlasīt.
Turpināsim par pilsētu. Irakliju 824. gadā mūsu ērā dibināja saracēņi, kuri tolaik bija atņēmuši Krētu bizantiešiem, kā es jau rakstīju ierakstā par Hanju. Arābi ļāva pirātiem remontēties un uzpildīties pilsētā, lai tie varētu pilnā bruņojumā uzbrukt Bizantijas impērijas kuģiem. 961. gadā bizantiešiem tas apnika, un viņi pēc ilgstoša aplenkuma nojauca pilsētu pie velna vecmāmiņas, neatstāja akmeni uz akmens, bet saracēņus visus apkāva. Bet vieta bija veiksmīga, tāpēc uzbūvēja visu no jauna un valdīja vēl 243 gadus.
Līdz tam laikam mūsu vecie paziņas, venēcieši, jau bija veiksmīgi piepirkuši klāt Hanju un meklēja jaunu nekustamo īpašumu, kur ieguldīt savu piķi. Tāpēc būtu grēks neizmantot jezgu un gāztā Bizantijas imperatora Īzaka II Eņģeļa vajadzību atkal kāpt tronī. Par to, ka ienaidnieku tolaik jau aklu padarīto imperatoru izvilka no cietuma un nosēdināja tronī, venēcieši ieguva sev pilsētu, kuru nosauca par Kandiju.
Pēc tam, saprotama lieta, ieradās turki-osmaņi, par kuriem jau bija runa stāstā par Hanju. Turki kā desmatču un hedšotu cienītāji aplenca salu 22 gadus, kas galu galā noveda pie 70 gabalu viņējo karavīru un 67 – mūsējo, tas ir, krētiešu un līdzjūtēju, nāves. Tā ka, ja kāds saka, ka turkus vajag uzņemt Eiropas Savienībā, padomājiet divreiz. Arī Eiropā bija bezgalīga asinspirts, bet mūsu asinsūcēji vismaz ir savējie, dzimtie, civilizēti un sekulāri, nevis musulmaņu reliģiskie fanātiķi, par kādiem turki paliek vēl joprojām.
Te bija lielisks, smieklīgs un spēcīgs teksts, bet to apēda klients. Žēl tā, ka šausmas. Jebkurā gadījumā viss beidzās ar to, ka 1898. gadā toreizējās lielvalstis Krievija, Anglija, Francija un Itālija par spīti Osmaņu impērijai izveidoja neatkarīgu Krētas valsti, bet 1913. gadā sala beidzot pievienojās Grieķijai.